Agresija

AGRESIJA

   Agresija ir visizplatītākā suņu uzvedības izpausme, ar ko sastopas suņu īpašnieki un kas var radīt problēmas. Ar vārdu „agresija” var apzīmēt dzīvnieka uzvedību, kas novērojama dažādās situācijās dažādu apstākļu ietekmē. Suns ņurd, rūc, rāda zobus, brīdinoši sastingst, metas virsū izraudzītajam upurim, kož, brīdinoši rej, uzstājīgi baksta ar purnu, satver (upuri vai …) zobos un purina – šāda un līdzīga uzvedība liecina par suņa agresivitāti

TERITORIĀLĀ AGRESIJA

Suņu savvaļas radinieki (vilki, koijoti) dzīvo noteiktā teritorijā un ļoti to sargā, uzbrūkot katram, kas pārkāpj tās robežas. Ir suņi, kas dara tieši tāpat –aprej katru, kas tuvojas viņu teritorijai, cilvēku vai dzīvnieku, vai pat metas virsū un kož „iebrucējam”. Teritoriālā agresija ir vienādi novērojama abu dzimumu suņiem, parasti parādās, sunim nobriestot, 1-3 gadu vecumā.

ĪPAŠNIECISKĀ (PIEDERĪBAS) AGRESIVITĀTE

Suns var izrādīt nepatiku, ja kāds tuvojas viņa guļvietai vai barības traukam brīdī, kad viņš ēd. Ir suņi, kas sargā savus graužamos kaulus, rotaļlietas vai lietas, ko paši ir nočiepuši. Šis agresijas veids ir vienādi novērojams abu dzimumu suņiem, gan kucēniem, gan pieaugušiem indivīdiem.

AIZSARGĀJOŠĀ AGRESIVITĀTE

Suņi ir sociāli radījumi. Ja tos atstātu savā vaļā, viņi dzīvotu mazās grupās, baros. Ja kaut viens bara loceklis tiek apdraudēts, pārējie steidzas to aizsargāt. Mājas suņi tādā pašā veidā var aizstāvēt arī savu „mājas baru”, ģimenes locekļus, draugus. Kuce, kura nekad agrāk nav izrādījusi nekādas agresivitātes pazīmes, var mainīties, kad tai piedzimst kucēni. Tāpat suns var mainīties, kad saimnieku ģimenē parādās bērni, uzņemoties jaunā bara apsardzību par savu pienākumu. Grūtības var rasties, ja suns kļūst agresīvs pret visiem, kas nepieder ģimenei. Aizsargājošā agresija ir vienādi novērojama abu dzimumu suņiem, tāpat kā teritoriālā agresija, tā parādās, sunim nobriestot, aptuveni 1-3 gadu vecumā.

BAIĻU AGRESIJA

Dzīvnieki, tāpat kā cilvēki, jūtot bailes, labprāt izvairās un iet prom no „situācijas”, taču gadījumos, kad nav iespējams aiziet, suņi pāriet uzbrukumā, tā pasargājot sevi. Suns var uzbrukt gan cilvēkam, gan dzīvniekam, no kura baidās, uzskatot to par vienīgo iespēju sevi pasargāt. Suns var kļūt agresīvs, jūtot, ka tiek iedzīts stūrī, sagūstīts. Ir suņi, kas sākotnēji izrāda padevību, bet uzbrūk, līdz ko viņiem tiek pagriezta mugura. Tāpēc ļoti ieteicams ir negriezt muguru bailīgam sunim. Visbiežāk suns, līdz ko ir iespējams, kož un tad mūk prom. Bailīgs suns ne vienmēr rādīs zobus un rūks pirms uzbrukuma, bieži vien par to var liecināt tikai suņa stāja, poza un mēģinājums atkāpties. Šis agresijas veids ir vienādi novērojams abu dzimumu suņiem, gan kucēniem, gan pieaugušiem indivīdiem.

AIZSARDZĪBAS AGRESIVITĀTE

Šis agresijas veids ir radniecīgs baiļu agresivitātei. Suņa galvenais rīcības iemesls ir bailes, kuru ietekmē suns nolemj, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums. To suni vai cilvēku, no kura viņam ir bail, suns vispirms cenšas iebiedēt ar rūkšanu un riešanu. Neatkarīgi no upura rīcības agresīvais suns uzbrūk pirmais, bet, ja upuris atkāpjas, pastāv iespēja, ka agresīvais suns pārtrauks savu uzbrukumu. Šis agresijas veids ir vienādi novērojams abu dzimumu suņiem, pieaugušajiem vairāk kā kucēniem, jo, lai uzbruktu, sunim jābūt diezgan pārliecinātam par savām spējām, kas kucēnu vecumā vēl nav tik izteikti.

HIERARHISKĀ AGRESIVITĀTE

Sociāliem indivīdiem, gan suņiem, gan cilvēkiem, ir raksturīgi noteikumi , lai vieglāk uzturētu kārtību savā „barā”. Suņiem raksturīgi hierarhijā balstīti noteikumi, kas nosaka, kurš pirmais tiek pie ēdiena, izvēlas atpūtas vietu vai labāko pārošanās partneri. Tā vietā, lai reizi no reizes cīnītos par „vietu zem saules”, hierarhijā zemāk esošie zina, ka augstākstāvošiem visos gadījumos ir priekšroka. Attiecības starp suņiem un cilvēkiem ir sarežģītākas, taču jāzina, ka suns, kas sevi uzskata par dominējošu, var izturēties agresīvi pret ģimenes locekļiem. Tāpat suns var izturēties pakļāvīgi pret vienu ģimenes cilvēku, bet būt agresīvs pret citiem, īpaši bērniem. Sunim var nepatikt, ka viņam atņem vai aiztiek barību, neļauj atpūsties, gulēt, bužina un bučo, aiztiek ķepas vai ausis, griež nagus, neļauj iet, kur viņš vēlas, bar, mēģina sist, pārliecas viņam pāri, mazgā, ņem rokās, rauj aiz kakla siksnas un tml.

Šis agresijas veids vairāk izteikts ir suņiem, mazāk kucēm. Kucēniem reti novērojama hierarhiskā agresivitāte attiecībā uz cilvēkiem, bet starp viena metiena kucēniem tā ir novērojama. Hierarhiskā agresivitāte parasti attīstās suņiem viena līdz trīs gadu vecumā.

DZIMUMTIEKSMES AGRESIVITĀTE

Vīriešu kārtas suņiem raksturīgi savā starpā strīdēties, sacensties, cīnīties par tiesībām iekarot mātīti, dažkārt pat, ja pašas kuces nemaz nav klāt. Šis agresijas veids ir reti sastopams. Vairāk izteikts vīriešu kārtas pārstāvjiem, retāk kucēm 1-3 gadu vecumā. Kastrētiem suņiem agresivitāte tik un tā saglabājas.

SĀPJU IZRAISĪTA AGRESIVITĀTE

Arī mīlīgs un draudzīgs suns var kļūt agresīvs, kad viņam sāp, tāpēc ieteicams būt piesardzīgiem attiecībā uz slimiem vai kādā veidā ievainotiem suņiem, pat, ja cietējs ir jūsu suns. Sāpju iespaidā suns var nesaprast jūsu vēlmi viņu apkopt un par viņu parūpēties un kost, tiklīdz pieskaraties. Jāatceras, ka arī asās un elektriskās kakla siksnas var radīt sāpes, un suns var kost. Šis agresijas veids novērojams abu dzimumu suņiem, gan kucēniem, gan pieaugušajiem.

NEAPMIERINĀTĪBAS IZRAISĪTA AGRESIVITĀTE

Suņiem, līdzīgi kā cilvēkbērniem, mēdz būt gadījumi, kad savu neapmierinātību ar kādu situāciju tie izrāda caur agresiju. Suns, kuram neļauj tuvoties viņa satraukuma iemeslam, var kļūt agresīvs, visbiežāk pret to, kas viņu tur un nelaiž. Viņš var pagriezties un iekost pavadā vai arī rokā, kas viņu tur. Ar laiku šāds suns iemācās asociēt turēšanu ar satraukumu pat gadījumos, kad nav nekā satraucoša, un reaģēt agresīvi, kad tiek turēti vai ir ierobežoti kustībā – aiz sētas, pie pavadas, būrī. Tāpēc dažkārt draudzīgi suņi kļūst agresīvi, kad saimnieki tos paņem klēpī, lai mājā varētu ienākt kāds. Šis agresijas veids novērojams abu dzimumu suņiem, gan pieaugušiem, gan kucēniem.

MEDĪBU AGRESIVITĀTE

Jāatceras, ka suņa senči ir plēsēji – vilki un koijoti. Arī mājas suņiem mēdz būt saglabājusies tieksme dzīties pakaļ un ķert, piem., velosipēdistus, skrienošus cilvēkus, skrituļotājus, mašīnas. Tie var tramdīt kaķus, mājlopus vai savvaļas dzīvniekus, dažkārt , noķerot upuri, to kost un nogalināt. Un šajos gadījumos upuris reti tiek brīdināts par uzbrukumu. Satraucoši, ja šāda suņa uzvedība tiek attiecināta uz cilvēkbērniem, kad bērna brēciens izraisa momentānu suņa reakciju. Par laimi, mājas mīluļiem šis agresijas veids ir ļoti reti sastopams.

Iesakiet, par kādu tēmu jums būtu interesanti lasīt nākamo rakstu

Zvanīt

Pin It on Pinterest