fbpx

Ivars Lielpēteris

Mans stāsts!

Runā, ka, ja cilvēks atrod nodarbošanos, kas viņam ļoti patīk, tad viņam nekad nebūs jāstrādā. Esmu neizsakāmi priecīgs, ka tieši tā ir gadījies ar mani. Jāatzīst, ka nav nekā saražģītāka, kā stāstīt, rakstīt pašam par sevi, tāpēc atbildēšu uz dažiem biežāk uzdotajiem jautājumiem par mani un to, ko es daru.

Cik sen es nodarbojos ar suņu apmācību?

Pirmo reizi ar savu suni aizgāju uz suņu skolu un sāku viņu trenēt 2003. gadā. Drīz pēc tam sāku piedalīties sacensībās. Divus gadus vēlāk, tolaik vēl kā stažieris, sāku vadīt pirmās nodarbības.

Kāpēc es izvēlējos nodarboties ar suņu apmācību?

Grūti patiekt. Tā vienkārši sanāca, bet šobrīd grūti iedomāties, ka es varētu darīt kaut ko citu.

Vai man ir kāds dokuments, kas apstiprina, ka māku trenēt suņus un vispār drīkstu to darīt?

Par treneru spējām gan būtu jāskatās pēc darbiem, nevis papīriem, bet… tā kā papīrus mīl visi, man, protams, ir Latvijas Kinoloģiskās Federācijas izsniegta kinoloģiskā apliecība.

Vai man nav bail strādāt ar agresīviem suņiem?

Nebaidās jau tikai muļķis, bet man ir zināšanas, kuras palīdz bailes pārvarēt. Es nekad nemēģinu sunim nodarīt pāri, vai mēģināt dominēt tikai tāpēc, ka varu. Līdz ar to mēs ātri saprotamies, un, ja ne sadraudzējamies, tad vismaz iemācamies līdzās pastāvēt.

Mans darbs ir mans hobijs. Bet mans otrs hobijs ir ceļot pa Latviju. Tāpēc arī esmu izveidojis interaktīvu platformu suniemdraudzigs.lv Un ir tik brīnišķigi, ja man izdodās šos hobijus apvienot.Šajā kartē esmu atzīmejis pilsētas, kurās esmu trenējis suņus. 

Vai es esmu kādreiz sakosts, un ja jā, tad cik bieži?

Nebaidās jau tikai muļķis, bet man ir zināšanas, kuras palīdz bailes pārvarēt. Es nekad nemēģinu sunim nodarīt pāri, vai mēģināt dominēt tikai tāpēc, ka varu. Līdz ar to mēs ātri saprotamies, un, ja ne sadraudzējamies, tad vismaz iemācamies līdzās pastāvēt.