Piezvani mumsBook now

Ivars Lielpēteris

Runā, ka, ja cilvēks atrod nodarbošanos, kas viņam ļoti patīk, tad viņam nekad nebūs jāstrādā. Esmu neizsakāmi priecīgs, ka tieši tā ir gadījies ar mani. Jāatzīst, ka nav nekā saražģītāka, kā stāstīt, rakstīt pašam par sevi, tāpēc atbildēšu uz dažiem biežāk uzdotajiem jautājumiem par mani un to, ko es daru.

Cik sen es nodarbojos ar suņu apmācību?

Pirmo reizi ar savu suni aizgāju uz suņu skolu un sāku viņu trenēt 2003. gadā. Drīz pēc tam sāku piedalīties sacensībās. Divus gadus vēlāk, tolaik vēl kā stažieris, sāku vadīt pirmās nodarbības.

Kāpēc es izvēlējos nodarboties ar suņu trenēšanu?

Grūti patiekt. Tā vienkārši sanāca, bet šobrīd grūti iedomāties, ka es varētu darīt kaut ko citu.

 

Vai man ir kāds dokuments, kas apstiprina, ka es māku trenēt suņus un vispār drīkstu to darīt?

Par treneru spējām gan būtu jāskatās pēc darbiem, nevis papīriem, bet… tā kā papīrus mīl visi, man, protams, ir Latvijas Kinoloģiskās Federācijas izsniegta kinoloģiskā apliecība.

Vai esmu kādreiz sakosts, un, ja jā, tad cik bieži?

Sīki kodumi, skrāpējumi un nobrāzumi gadās diezgan bieži, bet pagaidām man ir veicies, un, strādājot ar suņiem, nopietni sakosts neesmu. Mēģinājumi gan ir bijuši. Vismaz reizi nedēļā kāds suni mēģina mani sakost.

Vienīgā reize, kad esmu nopietni no suņa cietis, bija bērnībā, ja nemaldos, tad gāju vēl sākumskolā. Mani diezgan nopietni sakoda mans paša suns.  Ļaunu prātu uz viņu neturu, saprotu, ka pats toreiz biju vainīgs. Kodējs arī kļuva par pirmo suni, kuru es pašmācības ceļā mēģināju skolot.

Vai man nav bail strādāt ar agresīviem suņiem?

Nebaidās jau tikai muļķis, bet man ir zināšanas, kuras palīdz bailes pārvarēt. Es nekad nemēģinu sunim nodarīt pāri, vai mēģināt dominēt tikai tāpēc, ka varu. Līdz ar to mēs ātri saprotamies, un, ja ne sadraudzējamies, tad vismaz iemācamies līdzās pastāvēt.

Privacy Preference Center

Necessary

Advertising

Analytics

Other

Pin It on Pinterest